Dimanta MOHS cietība ir 10, bet mikrohozība - 98,5 GPA. Cietības teorija lielā mērā bija daļēji empīriska zinātne, un pat nesen pētnieki ir mēģinājuši saistīt cietību ar ķīmisko saišu struktūru. Ir nodibinātas dažas attiecības starp materiāla nodiluma pretestību un režģa enerģiju, kā arī starp atomu starpsticēm un cietību. Dažādu pētnieku iegūtie rezultāti ir diezgan līdzīgi, un lielākajai daļai ir tendence attiecināt cietību atomu skaita blīvumam un saites enerģijas blīvumam.
No visām zināmajām vielām dimants ir visgrūtākais, un tam ir visaugstākais atomu skaita blīvums. Balstoties uz to cietību, var identificēt superharda materiālu grupu, ieskaitot dimantu, dimantam līdzīgas cietās vielas, kubisko bora nitrīdu, wurtzite sešstūra bora nitrīdu, silīcija karbīdu un bora karbīdu. Vidēji superharda materiālu mikrofrikums ir no 2 līdz 3 lieluma lieluma nekā rūdīta tērauda rezultāts.
Dimants veic siltumu caur fononiem, kā rezultātā rodas lieliska siltumvadītspēja. Dimantam ir visaugstākā jebkuras zināmas vielas siltumvadītspēja, un tā siltumvadītspēja ir ļoti stabila istabas temperatūrā. Īpaši sagrieztu dimanta materiālu var izmantot kā logu materiālu lielām iekārtām un augstas karstuma ģenerējošām ierīcēm, nodrošinot siltuma izkliedi.
Cietā stāvokļa fizika parāda, ka kristāla telpiskajā režģī var veidoties bezgalīgs skaits paralēlu plakņu. Tā kā atstarpe starp dažādām kristālu plakņu ģimenēm ir atšķirīga, noteiktos ārējos spēkos kristāls sadalīsies gar plakni ar lielāko atstarpi. Šo parādību sauc par disociāciju. Dimanta kristāliem ir ģimenes lidmašīnas ar vislielāko atstarpi, padarot tās visnopietnākās pret šķelšanos gar šīm lidmašīnām.

