Elektriskā apkurē izmantotie elektrodi ir ugunsizturīgi vadītāji, kas nepiedalās krāsns reakcijās. Piemēram, grafitizētiem elektrodiem, ko izmanto tērauda ražošanā, galvenokārt nepieciešama zema pretestība, un stiprības un pelnu satura prasības nav tik augstas kā pusvadītāju un kodola grafīta. Tas jo īpaši attiecas uz elektrodiem, ko izmanto citos minerālu apkures lietojumos, piemēram, kalcija karbīda ražošanā. Izejvielas ir kokss un QuickLime, gan lēti, gan netīri materiāli. Kokss satur lielu daudzumu pelnu, tāpēc ir pieņemami izmantot elektrodus ar augstu pelnu saturu, jo piemaisījumi, ko ievada patērējamie elektrodi, var sadalīt krāsns siltumā vai izraidīt ar izdedžiem.
Vairumā gadījumu piemaisījumi elektrodos vai nu neievadīs produktu, vai arī, ja tie to darīs, tas būtiski neietekmēs produktu. Tāpēc elektrodiem, ko izmanto elektriskajā sildīšanā, var būt augsts pelnu saturs, vai nu tāpēc, ka pelnu saturs ir nesvarīgs, vai arī tāpēc, ka lētāku elektrodu lietošana attaisno pretestības kompromisu.
Lai palielinātu elektrisko krāsni, ir nepieciešams atbilstošs kopņu un elektrodu palielinājums, kas nozīmē arī stingrākas prasības elektrodu veiktspējai, lai pielāgotos sarežģītākajām tērauda ražošanas metodēm. Sēra piesārņojums no elektrodiem var būt nozīmīgs elektriskās krāsns tēraudā, tāpēc elektrodus ražo, izmantojot zemu sulas koksu.
1940. gados bija tendence palielināt grafitizācijas temperatūru (ti, grafitizācijas pakāpi) un zemu pelnu koksa izmantošanu, lai uzlabotu elektrodu vadītspēju. Pēc tam grafīta kokss tika izmantots elektrodu ražošanai. Palielinoties krāsns jaudai, elektrodu diametrs palielinājās, lai saglabātu nepieciešamo strāvas blīvumu, kas radīja grūtības elektrodu veidošanā. Līdz 1960. gadiem tika izstrādāti lieljaudas un īpaši lielas enerģijas elektrodi, uzlabojot to kvalitāti un tādējādi spēju izturēt augsta strāvas blīvumu.